LV  EN  RU

square facebook 512

ŠĶIRNES APRAKSTS

Akitu pirmsākumi meklējami tālā pagātnē, Japānā. Spriežot pēc veiktajiem arhioloģiskajiem pētījumiem Japānā, kuru rezultātā tika atrasti špicveidīgo suņu skeletu kauli, droši varam teikt, ka akita ir viena no senākajām šķirnēm. Tā Japānā ir parādījusies vairāk kā divus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Akita inu nosaukums cēlies no kalnu provinces Akita, kas atrodas Honsjū salas ziemeļu daļā. Tieši šajā kalnainajā apvidū ar diezgan bargu klimatu pirms daudziem gadsimtiem arī sāka audzēt spēcīgus, lielus suņus. Sākumā šiem suņiem bija cits nosaukums, viņus sauca odet. Odeta ir pilsēta, kas atrodas Akitas prefektūrā. Taču pakāpeniski iesakņojās nosaukums Akita inu, kas tulkojumā arī nozīmē - suns no Akitas.

skirnes karte
 
Drosme, bezbailība, veiklība un iespaidīgais izmērs, bija tās rakstura īpašības, kas padarīja šos suņus par drošsirdīgiem medniekiem. Akitu izmantoja medībās gan uz meža kuili, gan alni un pat 400 kilogramus smago lāci. Tieši drosme kļuva par galveno iemeslu, kāpēc šos suņus kā palīgus izmantoja arī samuraji. Akitas kā mājdzīvnieku turēja gan japāņu imperatori, gan aristokrātijas pārstāvji. Japānā akitu uzskata par veiksmes un pārticības simbolu. Akitas statuetes joprojām ir tradicionāla dāvana, ko japāņi dāvina jaundzimušā vecākiem, sasirgušiem cilvēkiem un jaunlaulātajiem. Japāņi tic, ka akita ģimenē vairo labklājību, nodrošina saticību, nes veiksmi un vairo mīlestību. Akita ir dabisks, skaists, spēcīgi muskuļots suns, apaļu seju un šaurām, tumšām acīm. Maz rej, paceļ balsi tikai, ja tiešām ir nopietns iemesls. Vēl viena akitām raksturīga iezīme ir trijstūrveida ausis, vērstas nevis uz augšu, bet priekšu. Samērā liela, kupla aste, kas virs muguras noliekta uz priekšu, savijoties gredzenā. Uzticīgs suns, labs kompanjons un pastaigu biedrs. Akitas šķirne lielu publicitāti ieguva 1932. gadā, kad kādā avīžrakstā bija stāstīts par ļoti uzticīgu akitu vārdā Hačiko. Šis suns bija dzimis Odatē 1923. gadā un piederējis Tokijas Universitātes profesoram Eisaburo Ueno. Viņš bija atvedis Hačiko uz Tokiju jau kucēna vecumā, katru dienu suns gāja uz dzelzceļa staciju sagaidīt savu saimnieku. Kādu dienu 1925. gadā Ueno darbā piemeklēja nāvējošs insults. Hačiko katru dienu turpināja vienā un tajā pašā laikā iet uz staciju un gaidīt saimnieku. Sunim tika atrastas jaunas mājas, bet viņš no tām aizmuka un atkal gaidīja stacijā. Hačiko turpināja to darīt vēl desmit gadus, skumstot par mirušo saimnieku un kļūstot par nācijas varoni. Stacijā 1934. gadā atklāja pieminekli Hačiko, bet nākamajā gadā suns nomira... 2009. gadā pēc šī notikuma motīviem tika uzņemta filma "Hačiko: suņa stāsts" ar Ričardu Gīru galvenajā lomā.
 
Akita inu standarts ir apskatāms šeit - http://www.fci5.lv/lat/akita_lat.php

Informācija no T. Pikerelas grāmatas " Suņa gars. Ilustrētā vēsture "